Iepazīšanās diena
Ha ha! vakar es izskatījos pietiekoši valdzoša, lai visi gribētu ar mani iepazīties. Nu visi. Izstādes atklāšanā iepazinos ar to, to un to. Tad vēl Gio no Riodežineiro, kas māca skolās mūziku, tādu jauku kungu, kas pieķemmēja sev matus un visu laiku smaidīja, teica, ka divas skaistas meitenes ir labāk kā viena. Kāda sirsnība! tie Amerikas latvieši bija vienkārši pati laipnība. Un mākslinieks baltā linu žaketē, baltu māksliniekeim raksturīgu cepuri, tumši zilā kreklā un baltās kurpēs. Nevainojama elegenace.
Bet, dodoties mājās ar Klāru naktī, mūsu nepareizajā tramvajā- autobusā vājdzirdīgais Juris interesējās, kā mums klājas un kā mūs sauc, tad gadrīz atņemot netīšām Jurim telefonu, izkāpām laukā un nolēmām doties uz Iļģuciemu ar kājām, bet tad jau Gints- mūsu jaunā paziņa, kam ir sieva un bērns Grieķijā- nolēma iet kopā gabaliņu ar mums. Tā mēs iepazināmies, uzpīpējām cigaretes no Turcijas un devāmie spie viņa dzert sidru un ēst ceptus kartupeļus, lai pēc kāda laika dotos mājās un pačurātu kapos. Tā bija pirmdiena.
Es mīlu vīna sarkanas lūpas!
Kā Bārbija un Kens no vienas izlaiduma sērijas!- tā šodien, kad ēdām brokastis un dzērām kafiju ar pienu, teica Ilze par mani un Ulvi.
mīļi!
vot par šo man nav ko teikt!
nē, ir gan, forši!
Bļin!
mani skolas darbi uz priekšu virzās nenormāli lēni, ļoti jo ļoti lēni, bet tūlīt tie uzņems apgriezienus, jo nav vairāk laika! sasodīts! šis jāraksta un tas jāarksta.
bet es nespēju, jo es patiešām nespēju.
Mna liekas, ka šī ir mana mūža labākā fotogrāfija, ko es esmu nobildējusi. Ulvis un absolūta idille.
Šodien piecēlos ar ziliem zobiem. Un es pat zinu, kāpēc. Tāpēc, ka negribēju tos vakar vakarā tīrīt, jo līdz ar visu kaitīgo es aizskalotu Ulvja lūpu nospiedumus no manējām. Tāpēc arī netīrīju zobus.
Āāā, mēs vakar atklājām dievīgu veidu, kā divatā šūpoties šūpolēs. Nevaru pastāstīt, jo tas ir jāredz vai jāpiedzīvo!
un visvairāk es gaidu īstu pavasari! nu siltu laiku!
Man riebja stas, ka lejā dzīvojošie kaimiņi taisa tur ballīti un nenormāli trokšo! es savukārt sēžu klusumā un domāju par Ulvi. man tik ļoti gribēto sviņu negribēt redzēt, bet miljoniem reižu vairāk man gribas viņu redzēt. pohuj. viņam sāp mugura. un viņma domātās zemenes cerams, ka nesapelēs.
man gribas gulēt, bet es nespēju aizmigt. man slinkums piecelties, lai uzpīpētu.
šodien skatījos laukā pa gelerijas logu, guļot uz galda. Parasti es tādos brīžos vienmēr kaut ko stāstu par garām ejošajiem cilvēkeim, izdomāju kaut ko par viņiem- un tas notiek nepilnas minūtes laikā, kamēr viņi paiet garām- bet šodien es klusējot skatījos. jocīga sajūta. it kā būtu lietotas narkotikas.
Ulvim Urtānam ir skaistākā balss pasaulē. To es apgalvoju pilnīgi droši. Ja es kādreiz pazaudētu dzirdi, tad atgūtu to tikai tāpēc, lai dzirdētu viņa balsi!
Es jūtos patiešām priecīga, jo tramadols ir tikai katalizators. Tas var arī neeksistēt, bet tas tomēr eksistē, bet vienalga.
Es drīkstu pieprasīt.
Es drīkstu smaidīt.
Un es vispār tagad neuztraukšos.
No visām redzētajām filmām es iespējams, ka nevienu neatceros, bet tas nav svarīgi. es taču varu tās nosaktīties atkal!
